19. gadsimtā izgudrotais mehāniskais metronoms ļauj precīzi izmērīt īsus laika periodus. Ierīcei ir piramīdas forma ar vienu slīpu malu, uz kuras ir novietots kustīgs svārsts.
Regulāri pārvietojoties no vienas puses uz otru, tas ļauj kontrolēt un sinhronizēt darbību biežumu, nezaudējot ritmu. Visbiežāk šī ierīce tiek izmantota mūzikas jomā: mēģinājumos un koncertuzvedumos.
Papildus svārstam metronoma dizainā ir iekļauta skala, kas ļauj iestatīt vēlamo kustības biežumu. Jo lielāks svars uz svārsta, jo zemāka frekvence un otrādi. Mehāniskie modeļi mūsdienās ir piekāpušies elektroniskajiem, kas bieži tiek izlaisti ar iebūvētu skaņotāju – mūzikas instrumentu sinhronizēšanai.
Metronoma vēsture
Metronoms tika izgudrots 19. gadsimta sākumā. Autorība pieder zinātniekam Dītriham Nikolausam Vinkelam no Amsterdamas, bet ierīces praktisko pielietojumu atrada mehāniķis un pianists Johans Nepomuks Mēlels.
Uzlabojis Vinkela metronomu, viņš organizēja tā ražošanu Nīderlandē. Ierīces galvenais mērķis tajā laikā bija skaitīt ritmu mūzikas skaņdarbos. Slavenais komponists Ludvigs van Bēthovens padarīja šo izgudrojumu plaši pazīstamu Eiropā. Viņš bija pirmais, kas notīs atzīmēja tempu ar burtu apzīmējumiem MM, atsaucoties uz Mēlzela metronomu. Saīsinājumam notīs sekoja skaitlis, piemēram - MM30, kas atbilda 30 sitieniem minūtē.
Ierīci masveida ražošanā 1895. gadā nodeva uzņēmējs Gustavs Vitners no Vācijas. Viņš patentēja izgudrojumu un vispirms uzsāka Melzela metronoma klasiskās versijas ražošanu, bet pēc tam sāka to uzlabot. Uzņēmēja vārdā nosauktais Vitners ir ieguvis pasaules slavu un mūsdienās ir slavens ar visprecīzāko beznosacījuma kvalitātes metronomu ražošanu: gan standarta mehāniskajā izpildījumā, gan mūsdienu elektroniskajos.
Sākotnēji metronomu izmantoja tikai profesionāli mūziķi un komponisti, taču tā popularitāte pieauga starp citām klasēm: 1923. gadā amerikāņu mākslinieks Mens Rejs izmantoja ierīci, lai izveidotu skulpturālu kompozīciju "Object to Destroy". Tas bija metronoms, uz kura svārsta bija fiksēta sievietes acs fotogrāfija.
1957. gadā Reja darbs tika nozagts no izstāžu zāles gaišā dienas laikā un kopā ar lielu skaitu liecinieku. Nolaupītāji, kas izrādījās Parīzes studenti, viņu iznīcināja ar šāvienu no revolvera. Tas ne tikai neradīja kaitējumu autoram, bet, gluži pretēji, radīja vēl lielāku popularitāti. Viņš saņēma ievērojamu apdrošināšanu par salauzto metronomu un izgatavoja vēl 100 tā kopijas, no kurām katra tika saukta par "Neiznīcināmu objektu".
Runājot par metronoma vēsturisko nozīmi, jāatzīmē arī aplenktā Ļeņingrada, kur to izmantoja 1942.-1944.gadā kā izslēgto radiosakaru aizstājēju. Ar ierīces palīdzību pilsētas iedzīvotāji tika informēti par apšaudēm un bombardēšanu.
50 sitieni minūtē bija paredzēts drošai videi, un 150 sitieni minūtē bija īpaši bīstami. Pēc tam tas tika aprakstīts muzikālajā darbā "Ļeņingradas metronoms" Matusovska pantiem un Basnera mūzikai.
Metronomu veidi
Mehāniskie metronomi tika plaši izmantoti līdz 20. gadsimta beigām, taču mūsdienās tos gandrīz pilnībā aizstāj elektroniskie modeļi — vēl precīzāki un vienkāršāki. Turklāt to vadošais ražotājs joprojām ir tas pats uzņēmums Wittner, kas visā civilizētajā pasaulē pazīstams kopš 19. gadsimta beigām.
Elektroniskajai versijai ir pilnīgi atšķirīgs izskats un paplašināta funkcionalitāte. Tagad šī nav piramīda ar slīpu malu un šūpojošu svārstu, bet gan kompakta plastmasas ierīce ar pogām un elektronisku displeju. Tās funkcijas ietver:
- Kompakts. Elektroniskais metronoms ir plakans, viegls un viegli iekļaujas kabatā, mapē vai planšetdatorā.
- Plašs tempu diapazons. Mūsdienu modeļiem tas svārstās no 30 līdz 280 sitieniem minūtē.
- Daudzfunkcionāls. Ja nepieciešams, standarta triecienu skaņu var aizstāt ar klikšķiem, čīkstēšanu un citām skaņām.
- Iespēja saglabāt ritma modeļus ierīces atmiņā — ar sekojošu atskaņošanu un atskaņošanu.
- Papildu iebūvētie bloki: skaņotājs, kamertonis, ierakstītājs, taimeris.
- Iespēja izmantot tumsā. Informāciju var parādīt aizmugurgaismotā ekrānā, kas ļauj pielāgot ritmu jebkurā apgaismojumā.
Melzels un Vitners būtu apskauduši šādu funkcionalitāti un diez vai varēja iedomāties, ka tā kļūs pieejama viņu mehānisko metronomu uzlabotajās versijās 100 gadus pēc pirmo versiju izveides. Tomēr fakts paliek fakts, ka mūsdienu elektroniskie metronomi visos aspektos ir ievērojami pārāki par mehāniskajiem.
